0 0 0
 
     
 
 
Top.LV

Piedzīvojumi
Autors: MISS L
Pievienots: 13.08.2014 (Komentāri: 0)

Neatgriezties Osvencimā

Tēma: Ceļojumi
Vieta: Polija, Cita pilsēta...

Mēs pieci jaunieši (trīs meitenes un divi zēni) šovasar nolēmām apceļot Eiropu. Ar iznomāto busiņu (šā gada modelis) jūlija vidū no Rīgas uzsākām īstenot savus plānus. Tālākais galamērķis bija Portugāle, braucot cauri Vācijai, Nīderlandei, Beļģijai, Francijai un Spānijai. Tā kā maršrutu plānojām jau iepriekš, tad visas interesantās vietas arī apmeklējām un iemūžinājām. Pēc Portugāles mūsu ceļš jau pamazām sāka tuvoties mājām. Vēl bija ieplānots apskatīt Gibraltāru, Monako, Itāliju, Slovākiju, Ungāriju, Slovēniju, Čehiju un tad uz Poliju. Polijā gribējām pārnakšņot (Krakovā), pirms tam apskatot Aušvicas koncentrācijas nometni tagadējā Osvencimā. Tur nokļuvām ap 18.00. Atstājām busiņu stāvvietā un devāmies iekšā pagātnes murgā. Ap 20.30 atgriezāmies pie busiņa. Mūsu šoferītis K pirms katras izkustēšanās apgāja apkārt braucamajam, pārliecinoties vai tas nav apskādēts un ir gatavs tālākajam ceļam. Līdz šim viss bija OK, bet šoreiz K izskatījās, ka labā aizmugurējā riepa ir nedaudz nolaidusi gaisu. Ko darīt? Nolēmām visā mantu kaudzē sameklēt pumpi. Vai nu nevarējām saskatīt, vai iznomātājs to bija aizmirsis ielikt, bet pumpi neatradām. Toties atradām rezerves riteni. Parasti jau rezerves ritenis ir piepumpēts un gatavs ripošanai, bet tā kā pumpja nebija, īsti nebijām par to pārliecināti. Atmetām ar roku riteņu maiņai, jo neatradām arī domkratu un riteņu atslēgu. Šoferītis K turpināja vizuāli aplūkot riteni. Varbūt kaut kas iedūties vai gaiss izplūst cauri ventīlim. It kā nekā aizdomīga. Nolēmām uzzvanīt K vecākiem un pajautāt – ko darīt. Izstāstījuši savu ķibeli, viņi mums ieteica sēsties busiņā un lēnām aizbraukt līdz tuvākajam benzīntankam, kur ir iespējams parbaudīt spiedienu riepās un pie nepieciešamības piepūst klāt. Tā arī izdarījām. Labi, ka Osvencimā ir Statoil benzīntanks. Aizbraucām līdz tam, piebraucām pie pumpja un uzsākām riteņa pārbaudi. Gaiss patiešām caur kaut kurieni bija nedaudz pazudis. K to papildināja. Nu izskatās OK. K vecāki vēl teica, lai kādu laiciņu pastāvam (apmēram 15 – 20 minūtes) un pārbaudam vēlreiz spiedienu riepā. Tā arī izdarījām. K pārbaudīja un secināja, ka tomēr nedaudz, nedaudz gaiss pazūd. Kā būt? Galu galā līdz mājām ir palikuši apmēram 990 km. Nolēmām braukt Krakovas virzienā, bet pa ceļam piestāt vēl kādā benzīntankā un vēlreiz parbaudīt spiedienu riepā. Sasēdāmies atkal busā un prātīgi turpinājām ceļu Krakovas virzienā. Sāka jau krēslot. Ap 23.00 nokļuvām Krakovā un sameklējām benzīntanku. Šoreiz tas bija Shell. Riepā gaiss tomēr bija pazudis. Ups! Sasaucām nelielu sapulci un nolēmām mainīt plānus un doties mājup. Nolēmām neriskēt. Sagriezām busu Varšavas virzienā un uzsākām apmēram 15 stundu murgaino braucienu uz majām, ik pēc laika iebraucot benzīntankos un sazinoties ar K vecākiem. Viņi bija sazinājušies ar iznomātāju un pabrīdinaja viņu, ka mēs ar problemātisko riteni braucam pa tiešo uz Rīgu un vajag atrast servisu, kurā varētu riepu pārbaudīt. Galu galā vienojāmies, ka satikšanās vieta varētu būt „Spice”, pie kura tad mēs atstātu busu, iznomātājs aizdzītu viņu uz tuvāko servisu, pārbaudītu, salabotu un noliktu atpakaļ stāvlaukuma. Paši pa to laiku baudītu pusdienas „Lido”. Ap 15. 00 šķērsojām Lietuvas – Latvijas robežu. 17.00 jau stāvējām pie lielveikala. Satikām iznomātāju, atdevām busiņa atslēgas un devāmies launagā. Tik sen nebijām baudījuši latviešu ēdienus. Ņam, ņam! Tad pilniem vēderiem devāmies uz jau stāvlaukumā stāvošo busiņu. Uz jautājumu – kas bija ar riepu, izīrētājs pateica, ka kaut kas bija iedūries riepā. Tad pārlaimīgi salecām busā un uzsākām izvadāt ceļabiedrus pa mājām. Pulksten 22.30 es un K atgriezāmies savās mājās. Un tad mūs ķēra šoks. Izrādās, ka pa to laiku, kamēr mēs ēdām, iznomātājs bija sazinājies ar K vecākiem un pateica, ka servisa darbinieks no mūsu busiņa riepas izvilcis tajā iedurtu skrūvgriezni. Riteņa iekšpusē. Un tikai tad mēs sākām aptvert, ka pēdējās 15 stundas ceļā no Osvencimas, ir bijuši laimīgākie mirkļi visā ceļojuma laikā. Kas to lai zina, kā būtu, ja K nebūtu pamanījis pamīksto riteni. Droši vien kaut kur meža vidū sajustu, ka kaut kas nav kārtībā, kāptu ārā skatīties un sekotāji tad... Bail pat iedomāties! Lūk tāds mums izvērtās ceļojums. Ļoti pārgurām, bet toties dzīvi. Secinājums: negribam vairs atgriezties Osvencimā un vispār piestāt kaut kur Polijā.

 

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji, lai reģistrētos kliko šeit.