0 0 0
 
     
 
 
Top.LV

Piedzīvojumi
Autors: ugels
Pievienots: 18.04.2009 (Komentāri: 0)

Spānijas pieredze. Februāris/Marts 09'

Tēma: Ceļojumi
Vieta: Spānija, Cita pilsēta...

Laiks
24.02.2009 - 05.03.2009

Maršruts
Rīga - Nīčepinga - Frankfurtes/Hānas lidosta - Džirona - Granada - Terranueva - Malaga - Granada - Barselona - Frankfurtes/Hānas lidosta - Rīga

Dalībnieki
Uģis & Ieva

Pirms

Pamodies sestdienas rītā (07.02.09) izdomāju, ka kaitina šī rutīna un kaut kur vajag aizbraukt, atpūsties. Ryanairam tieši akcija, lidojums pa ~ 1.75 Ls. Pāris stundas pavadījis kombinējot datumus un laikus, esmu sastādījis lidojumu sarakstu. Vel tik jāatrod kāds tikpat gudrs kas piekristu doties man līdz šai avantūrā. darbā arī tāda atrodas, kolēģe Ieva uzzinot, ka es domāju braukt uz Spāniju, Granadu. uzreiz piesakās arī braukt. Re, kā viss ātri organizējas. Prieks. Caur Hospitalityclub.org(HC) tiek meklētas naktsmītnes taču neko diži nesokas. Visi pārcēlušies vai vienkārši neatbild. Pierakstam numurus, zvanīsim uz vietas. Improvizēsim. pāris dienas pirms izlidošanas palieku bez pases, somas, datora.. par to paldies garnadzim. Taču tas mani neietekmē un esmu apņēmības pilns doties ceļā, Paspējis jau arī nopirkt biļeti uz futbolu Espanyol - Real Madrid. To nevar laist garām.

24.02

tad nu tā.. Sapircies lētās Ryanair biļetes (7 lidojumi - 11 ls) kopā ar darba kolēģi no pirmā balkona - Ievu dodos ekspedīcijā, uz Spāniju. Pēdējā brīdī uztaisījis jaunu pasi, nakti tā kārtīgi negulējis. Gājis un tā arī neaizgājis uz Hinduistu svētkiem, agri rīta pusē dodos uz Pļavniekiem pēc dokumentiem. Nedaudz nepārliecība taču stipra nostāja mani pavada šai ceļā. Protams, dzīvoklī attopos, ka pie brāļa palicis fotoaparāts. Labi, ka man vel ir nedaudz laika. ar Ievu tiekamies 7:15 13. Janvāra pieturā. Lavierēdams no Rīgas satiksmes kontrolieriem laikā esmu nozīmētajā vietā. Ieva ar klāt, viss kārtībā. Piebrauc autobuss, lai vestu mūs uz lidostu. Konduktore gan viltīga, aizbildinoties ar neredzēšanu atkož manu mazo paliktnīšu viltību. Ceļu uzsauc Ieva. Lidostā esam ļoti laicīgi. Pirmais prieks, ka bez papildus maksas dabūju jaunu iekāpšanas karti(boarding pass). Cerams, arī turpmāk iztikšu bez šiem 7 Ls par jaunu iekāpšanas karti. Izejam drošības kontroli, tad tik atceros, ka naudu labāk Latvija izņemt. Izšmaucu ārpusē un Swedbankā paņemu 150 eiro. Varbūt pietiks..? Paredzētajā laikā paceļamies. Jauks un mierīgs lidojums. Tikuši Skavstas lidostā, nevilcinoties stopējam uz Nīčepingu. Balsojot man jau zināmajā pieturā pēc neilgas iepauzēšanas piestāj onkulis lidosimulatora konstruktors. tieši ceļā uz pilsētu pēc jauniem kabeļiem. Lai arī ceļš nav tāls, ir jauks sarunu biedrs. Nīčepinga mani pārsteidz ar savu mazo izmēru un, biju gaidījis ko lielāku. iepīpējuši šokolādes cigaretes dodamies uz informācijas centru. jaukā mazā dīvainīte, laipni izklāsta apskates vietas, autoostas novietojumu, u.c. apskatam baznīcu, kas kā šķiet ir augstākā celtne pilsētā. Baznīca sena agrāk bijusi katoļu, tagad luterāņu. Nedaudz pa veikaliem, neko īsti gan nenopērkot. Apskatam kapsētu, autoosta un laicīgs brauciens atpakaļ uz lidostu. pāris stundas pie izdzertas ķīniešu alus pudeles ar sarunām un stāstiem vargāna pavadījumā. Laiks lidot. ārā jau tumšs. Lidmašīna sasmakusi un pie vārtiem utainā vācu kundze tiek turēta vismaz elkoņa attālumā. izvairoties no jaukajiem kukainīšiem ieņemam vietas gaisa kuģī. pusotra stunda un esam Frankfutrtes lidostā. Lidosta lielāka, tas priecē. Ryanair informācijā dabūnu zīmogus savās iekāpšanas atļaujās un atkal pa brīvu. iemetot aci lidostā pa stūriem jau var manīt uz grīdas gulošus nakšņotājus. neviļus rodas priekšnojauta par līdzīgu naktsmiera pavadīšanas veidu. Migas meklējumos atrodam varen jauku pleķīti ar mīkstiem krēsliem (gandrīz kā gulta). ieva aizcilpo pēc siltiem dzērieniem. pa to brīdi pamanu draudzīgu uzrakstu, ka 24:00 šo vietu slēdz.. Gulēt te acīmredzot nevarēs. Te pēkšņi ne no kurienes, pareizāk no blakus galdiņa atskan skaidra latviešu valoda. izrādās mūsu runu saklausījis un nu ar mums sveicinās Jānis, kurš arī rīt lido uz Džironu. Jānis, Latvijas/Spānijas pilsonis izrādās varen jauks sarunbiedrs. izdzeram pa pāris aliņiem, papļāpājam. Garastāvoklis varen pozitīvs. Solītajā laikā lidostas darbiniece lūdz pamest ērtos krēslus. Tā arī darām pārvācoties uz blakus esošo gaiteni, kur gluži kā mēs nakšņo vel padaudz ceļotāju. Izklājis savu mini guļammaisu `Onslovu` liekos uz grīdas gulēt. Pacieti ir, taču ņemot vērā, ka jau gadu guļu uz grīdas jūtos visai ērti.

25.02

Ceļamies 4:00. Staipīšanās, zobu, sejas un kāju tīrības procesus pavada drošības kontrole. Brokastīs auksts vraps, 25 grami veselībai, jo kakls tāds pussāpošs. Lidojot pirmo reizi sēžu pie loga. vēroju saullēktu debesīs, cītīgi to iemūžinu fotografējot. Lidojums paiet ātri, guļot. Džironas lidosta šokā ar nereāli kakainu aromātu, smarža, kā būtu zoodārzā izkāpis. Taču vai nu ātri pieradām vai arī aromāts ātri vien izgaisinājās. Sadabūjuši karti atvadāmies no Jāņa un dodamies stopēt Džironas virzienā. Pirmo reizi dzīvē redzu palmas dabā. Smukas kā liels ananāss. izmantojot nosaukumturēšanas metodi ar spāņu kungu viņa BMW džipā ātri vien nokļūstam Džironas centrā. Ļoti priecājāmies par spāņu Supernetto (Lida?). Viss tik lēti esam ūberpriecīgi. Es aliņu, garšīgcepumus ar šokolādes gabaliņiem, Ieva - biezeni, ruleti. pieliekot klāt no Latvijas paņemto rupjmaizi un desu sanāk kārtīgas brokastis tuvējā parciņā. Ceļš ved uz vecpilsētu. Ļoti skaists un neaprakstāmi iepriecinoša, saulaina pilsēta. izstaigājam seno mūri. Fotoskati, mēs un jautras dziesmu zilbes neļauj garastāvoklim noplakt. Vēdera prasības tiek apmierinātas gardā un lētā kebabnīcā. Atrodam internetu un izrakstam HC lietotāju telefona numurus Granadā, kur plānots pavadīt nakti. Kaut kā neveicās, daži solās atzvanīt, taču čuš-bē vien. sazīmējam īstos ceļus uz stopējam lidostas virzienā. Esam vel iekš pilsētas un diez ko labi nestopējas daudzi pat nepievērš uzmanību. Tomēr viens atradās un jauneklis piekrīt mūs aizvest līdz pašai lidostai, kaut pašam tur īsti nevajag. Pāris stundas lidostas apartamentos. Nekur nav kafijas automāti, taču ir daudz un dažādi citi. Ap un iekš Džironas lidostu lieli remonti un smukas palmas. esot lidostā sazvanām itāļu studentu Filippo, kurš dzīvo Granadā, pēc nelielas laušanās piekrīt mūs šonakt izmitināt savā dzīvoklī. Ieva iepērk smuku pulksteni. Lidojums atkal pavadīts guļot. Prieks! Granadā jau pavisam tumšs. Sazvanām Filippo, pie kura jau ir viena amerikāņu meiča caur cauchsurfingu. Noskaidrojam adresi, kas ir nelielā ciemā ārpus Granadas - Armillā. Izkāpjam autoostā cerot, ka te būs autobuss uz Armillu. Diemžēl nekā, jābrauc vien uz Granadas centru ar sabiedrisko transportu. Autobusā sakontaktējamies ar spāņu kundzi, kura no spāniski runājošā šofera izvilina informāciju, kā mums tikt līdz paredzētajai naktsmītnei. Centrā dodamies uz norādīto pieturu kur mūs jau gaida 158. autobuss. Šoferis angliski nesaprot, taču izlasot adresi visu saprot un sola paziņot, kad mums jākāpj ārā. tiekam izlaisti 20 m attālumā no Filippo mājas. Zvanam, tiekam iekšā, kur mūs sagaida Filippo - itāļu students un Amanda - amerikāņu ceļotāja. tiekam cienāti ar pastu un aliņu. Sarunās noskaidrojas, ka Amanda pēdējos divus gadus bijusi Japānā strādājot par angļu valodas skolotāju. Temats tieši kā man, jo plānoju ko līdzīgu drīzumā darīt Ķīnā. Kārtīgi izdušojamies un liekamies gulēt.

26.02

Naktī nedaudz vēss taču izguļos labi. Rīts fantastisks - saule, putnu balsis un liels, liels balkons. Būs izdevusies diena! Atvadāmies no Filippo un ar labiem ceļa vēlējumiem dodamies meklēt Albaqinu un tur esošās alas. Apmeklējam tuvējo supermercado(lielveikals). iepērkam paiku - garšīgpienu, bulciņas. Saulainajā rītā ieturam brokastis Armillas centrā. Paēdis dodos uzmeklēt informācijas centru, netālu esošajā pilsētas domes ēkā to arī atrodu. iegūstu karti, taču par alām, kurās dzīvotu cilvēki neko neviens nezin. Izdomājam, ka dosimies Granadas virzienā, lai tur uzmeklētu alas. Piepilsētas benzīntankā nonācām pie secinājumiem, kā vēlāk izrādījās nepareiziem), ka Albaqin galīgi nav pa ceļam ja domājam par jūru vai okeānu. sazīmējam virzienu un stopējam uz dienvidu piekrastes pilsētu Motrill. Piestāj divas skotu vecmammas, kuras pīpēja zāli. Teicās pirms trīsdesmit gadiem ar stopējušas pa Spānijas ceļiem. Aizved mūs pusceļu. Esam klusā taču karsti saulainā vietā. Nedaudz pavērojot apkārtni manam ezeru/upi lejpus kalna. Nav divreiz jādomā un esam ceļā uz ielejas pakāji. Citronkoki! Vienkārši perfekti! aiz sētas arī mandarīni. Apelsīni gan pavisam negatavi, taču C vitamīns vairumā. Nonākot pie apburošā magnolijas(?) krūma manām zīmi, kas liedz iet tālāk. Un arī ceļš beidzas, nedaudz izpētām tālāk, līdz ūdenim tikt nevar. Nolemjam šeit nedaudz nomitināties uz pāris stundām, paēst, pasauļoties. Esam kārtīgā vasarā, puķes zied, putni dzied, kukaiņi, bites. Pāris stundas paradīzē. Notvēruši Spānijas saules starus, i nemaz negribas kur tālāk doties. Vietu atzīmējam, šeit varētu kādreiz atgriezties. Sapakojamies un dodamies stopēt tālāk Vidusjūras virzienā. Vieta klusa, nākas stopēt pa pusei iz bāņā. Pēc savas stopētāja pieredzes saprotu, ka vieta nav tā pateicīgākā, taču labākas ar nav. Dodos izpētīt ceļa zīmes pārsimts metru tālāk. pa to laiku Ievai izdevies nostopēt pa bāni braucošu indieti. Sarūmējamies busiņā un indiešu mūzikas pavadījumā traucamies caur Andalūzijas brīnumjaukiem skatiem un ainavām. Nonākot piekrastē šoferis taujā vai tiešām gribam uz Motrill vai arī uz kādu mazāku ciemu tiešā jūras tuvumā. izvēlamies otro variantu un nokļūstam Terranuevā. Gara, gar pludmali izstiepta pilsēta. Ļoti vējains, un nedaudz vēss pēc paradīzes karstumiem. Šādi laika apstākļi nedaudz sašķoba plānus par peldi jūrā. Esam ieradušies siestas laikā, tādejādi nolemjam līdz 17:00 padzīvoties pa šo ciemu, lai pēcāk veikalā iepirktu pārtiku un stopētu gar piekrasti Malagas virzienā. pludmalē uzrotām bikses un brienam ūdenī, visnotaļ vēsi, un viļņi notašķa mani līdz viduklim. Vietējie tā dīvaini mūs vēro, taču mums tik priecāties. Uz mola ciešam abi ar Ievu tiekam viļņu šaltīm nodušoti visā augumā. Par spīti visam jūtamies labi, dziedam. Spējajā vējā drēbes ātri vien kļūst sausas. Bārā iemalkoju izlejamo spāņu aliņu - varen skābenrūgti ne pārāk garšīgs, taču nogaršot vajag. sagaidot siestas beigas, lielveikalā iepērkam vakariņas un ejam stopēt. Uz maiņām stopējot pēc pusstundas sagaidām spāņvācieti, kurš solās aizvest uz Malagu. Raušamies iekšā busiņā(atkal) un spāņvācu valodā runājoties pēc pusotras stundas esam Malagā. Uzzinot par manu interesi ap futbolu, šoferis dod izpildīt totalizatora lapiņu par Laligas šīsnedēļas kārtu. ja viss būšot pareizi, būšu miljonārs. Nav slikts variants. Pirms atvadīšanās kioskā tiek izprintēta mana totalizatora kartiņa, lai nepieciešamības gadījumā varētu saņemt laimestu. Malagā jau tumšs. Lēnām kātojam centra virzienā. Poļu izcelsmes klauns norāda uz interneta kafejnīcas atrašanās vietu, tur arī dodamies. Malaga atstāj ļoti dzīvelīgas pilsētas iespaidu, ielās daudz jauniešu. Sava daļa arī acīmredzami tūristi. Internetā tiek izrakstīta kārtējā deva HC lietotāju telefoni. Šoreiz zvanāmies no taksofona, diemžēl neatrodas labdari, taču nav tik bēdīgi jo ārā silts un izlemjam pavadīt nakti brīvā dabā guļammaisa apskāvienos. novērojot ielas muzikantus un vienkārši pie krūzītes sēdētājus, izdomājam arī mēz uzdziedāt uz publiku. Nometamies tādā klusākā vietā gan, jo pirmā reize ko šādu pasākt un neesam pārliecināti vai kas nebūt izdosies. Ņemot vērā, ka ~ 60% laika tāpat pavadām dziedot un dungojot, pašiem ir prieks padziedāt un par pelnīšanu pat tā īsti neiespringstam, uztrinkšķinu arī vargānu, jāsaka gan, ka bizness diez ko nevedās. Taču labā garastāvoklī izbaudījām naksnīgo Malagu. Kartē atraduši zaļo zonu dodamies naktsmītnes meklējumos. Uzkāpuši pie pils mūriem atrodam nomaļu vietu, līdzenākajā pleķītī izritinām guļammaisus un liekamies gulēt. Skats no kalna brīnumjauks, visa pilsēta pie kājām. Miegs.

27.02

Pamostamies agri, rīts nedaudz vēss. zem mums guļvietā izrādās pārnakšņojuši arī pāris neērti akmeņi, kas izskaidro nakts grozīšanos. Diena jauka dienasgaismā skats pār pilsētu nemazāk jauks. Plānā autoosta un centrālā stacija, kur sadabūt kārtīgu karti, lai izštukotu ceļojuma turpinājumu. Apbrīnojot milzu palmas, izstaigājot tirgu(iepērkam zemenes, maizi un majonēzi) nokļūstam pieautoostas parciņā, kur tiek ieturētas sātīgas brokastis, notiesājot kārtējo luņķi baltās Spānijas desas ar līdzpaņemto latviešu rupjmaizi. Autoostā gan nekādu diži karti nesadabūjam, tādēļ kātojam uz blakus esošo vilciena staciju. Līdzīgi kā Rīgā arī Malagā stacija ir apvienota ar lielveikalu. Informācijā tiekam pie milzonīgas Spānijas kartes (1.5x1.5 m). Izmantojam kioska akciju un Ievai saulesbrilles man pulksteni iegādājam pa 10 eiro katrs. izzīlējam virzienu ur doties uz nomali, lai stopētu atpakaļ un Granadu. Ejam, ejam līdz saprotam, ka ejam pilnīgi uz otru pusi. Nelīdz arī ķīniešu kompass, kas katru reizi rāda uz savu pusi, taču, ko gan var gribēt, ja pa 1 eiro pirkts.. Joprojām labā garstāvoklī, griezāmies apkārt un gar pusizžuvušo Malagas kanālu/upi dodamies nu jau īstajā virzienā. Pusceļā tiek sapirkts vairums pārtikas. Krastmalas beņķītī ieturētas pusdienas un gājiens turpinās uz plānoto stopēšanas vietu. Šai ēdienreizē tiek aizsākta mufinu atkarība, kas turpinājās visu atlikušo ceļojuma laiku.. gardi. Karstums liek pārvietoties ar uzrotītām biksēm un maikā. Skati un palmu alejas kā no Beverlihilzas filmām. Stopējot ātri vien tiek apturēts pusbusiņš ar Gustavo pie stūres. Spāņu čalis, kas studējis Anglijā, sakās esot steigā, lai Granadā satiktu savu japāņu draudzeni. Pēc sarunas gan saprotam, ka viņš tā īsti nesteidzas, un labprātāk padiskutē ar mums par visdažādākajiem tematiem. Gustavo mūs beidzot apskaidro par Albaqin un alām. Albaqin ir tā pati La Alhambra un alas ar ir turpatās 10 minūšu gājienā nu Granadas centra. Atstājis vizītkarti jauniegūtais draugs solās braukt ciemos uz Latviju, iedzert kafiju Vecrīgā. Nokļuvuši Granadas centrā, Kāpjam kalnā kur jau manāmi iespaidīgie La Alhambras mūri. Pamanot pārīti bohēmistu ar ģitārām nolemjam sekot viņiem, cerot, ka nokļūsim pie alām, kur dzīvo arī pāris latviešu. Pa kalnu taciņām kāpelējot panākam iepriekš minēto pārīti. Paši šie gan alās nedzīvo taču zina, ka te pat ir, vairums gan ielejas otrā pusē. Atsēžamies kalnā izbaudot brīvību, burvelīgo skatu, paēdam mufinus ar piedevām un izlemjam alas atstāt mierā un kamēr vel gaišs iet apskatīt izslavēto La Alhambras pili. Kāpjot pa akmens trepēm uz cietoksni jau jūtama brīnumainā pagātnes dvesma. Kādreiz pa šīm kāpnēm maršēja karapulki. Apbrīnodami un fotografēdami nokļūstam pie pašas pils. Ejot visās durvīs kur vien var ieiet nokļūstam skaistās vietā, telpās un dārzos. Pašā pilī un mūrī iekšā gan netiekam jo ir jau vēls un tūristiem durvis slēgtas. Ir iemesls atgriezties. Novērtējuši senatnīgo mauru arhitektūru dodamies centra virzienā, tūristiem paredzētajā tirgoņu ieliņā, iegādājos supersomu, Ieva - skaistčībiņas, vel pāris pastkartes manā kontā. Kaulēties te var par visu, un ar nelielu nepiekāpību un tēlotājprasmi var panākt sev vēlamo cenu. Pilsētā atrodam pieturu, no kuras atiet autobuss uz lidostu, kur plānots pavadīt nakti līdz rītam, kad jālido uz Džironu. Lidostā izgājuši drošības kontroli ērti iekārtojamies ērtajos Granadas lidostas uzgaidāmās telpas krēslos. Šeit izremontēta lidosta un te priekš Spānijā sastaptajām labierīcībām sastopama tāda ekstra, kā siltais ūdens. Invalīdu tualetē ieslēdzoties var gandrīz kā dušā mazgāties. tiek izmantots viss serviss un tīrās baltās zeķēs tiek gaidīts naktsmiers. Te nu parādās bariņš lidostas darbinieku, vaicādami mūsu iekāpšanas kartes. Tās arī uzrādām un uzzinām, ka ir notikusi kļūda mūs izlaižot caur drošības kontrolei. Jo naktī lidosta tiek slēgta un alternatīva ir doties atpakaļ uz pilsētu, kur autoostā pavadīt nakti, lai atgrieztos rīta pusē. daudz citu opciju nav un ārā ar velk uz lietu. Tad nu dodamies uz Granadas autoostu. Nonākuši pilsētā izdzeram pa tējai, un autoostā uzmeklējam visneievērojamāko stūrīti un ejam gulēt.

28.02

Pāris stundas pagulējušitiekam apsarga pamodināti, ka te gulēt nevarot. Nedaudz izstaigājam un dodamies atpakaļ, uz neseno guļvietu. Spēlējam kārtis līdz pirmajam autobusam uz lidostu ~1 stunda. Šis autobus diemžēl gan tā arī nepienāca. Ārā lietus, labi ka drīz jau būsim tālu prom. Otrs autobuss vel pēc stundas ar nelielu nokavēšanos tomēr ierodas un drīz jau esam atkal lidostā. Nedaudz pasnaužam. Ieva uzliek lādēties telefonu. Liktenīgi ka par to atceramies jau sēžot lidmašīnā. Tikuši Džironā zvanam uz Gramadas lidostu diemžēl angļu valoda nav spāņu stiprā puse un pēc pāris bezjēdzīgām sarunām izdzirdot mūsu – Do you speak English? – tiekam draudzīgi atvienoti. Par laimi laipnā Džironas lidostas informācijas centra darbiniece uzņēmās sakarnieces lomu un nokārtojām ka telefons tiek atrasts un noglabāts Granadas lidostas atrasto mantu birojā. Paēduši dodamies stopēt uz Barselonu. Diezko neveicās tādēļ soļojam līdz bāņa maksas punktam, kur visas mašīnas apstājas un tādējādi ir lielāka ticamība notvert braucamo. Tā arī notiek un spāņu kundze labākajos gados ved mūs uz Barselonu. Angliski ne bū ne bē taču saprot ka mums uz Barselonu un tik braucam. Ļoti nāk miegs, tomēr cenšos neiemigt. Pēc stundas brauciena tiekam izlaisti metro pieturā ar paskaidrojumu braukt līdz Placa de Catalunya. Iegādājam biļetes un drīzumā jau esam pašā Barselonas sirdī.. Cilvēku jūra, daudz ārzemnieku, drūzma šķiet nebeidzama. Informācijas centrā dabūnam karti. Uzmeklējam interneta kafejnīcu, kur tiek izrakstīti kārtējā deva telefona numuri šoreiz Barselonas HC lietotāju. Doma ir zvanīt vēlāk. Štukojam doties autoostas virzienā, ar cerību uz bagāžas novietni. Aizejam gan nepareizi, taču nonākam uz La Ramblas, kur ielu mākslinieki iejūtas dažnedažādākajos tēlos. Varen jauki un kā parasti dziedam ko nebūt. Staigājot skats ieciklojas uz hosteli ielas pretējā pusē. Intereses pēc ieejam apskatīties. Uzzinot ka pa nakti 15 eiro no cilvēka un uz abiem atsevišķa istaba , izlemjam te palikt. Esam diezgan saguruši, man vel vakarā futbols jāapmeklē. Tā nu dodos gulēt. Ieva izlemj nedaudz pa pilsētu izstaigāt. Pamostos nedaudz pirms astoņiem. Nedaudz uztraucos, jo Ieva teicās šai laikā jau būt atpakaļ. Sakari ar nekādi nav.. taču cenšos neko sliktu nedomāt un guļu vien tālāk. Drīz vien Ieva ir klāt. Izstaigājusi un bik nomaldījusies, taču galu galā viss atradies un nu varu doties uz futbolu. Uzģērbju Latvijas kreklu un dodos olimpiskā stadionā virzienā. Ceļā satieku indonēziešu čali, kas ar virzienā uz futbolu. Nedaudz apspriežam nesvarīgas lietas un esam jau nonākuši pie stadiona. Kasēs dabūnu savu biļeti. Stadions superliels (64k), līdz spēlei vel ~ 45 minūtes. Uzkāpju pie olimpiskās lāpas. Jauki, jauki! Lai labāk iejustos sabiedrībā iegādājos Espanyol šallīti. Malkojot bezalkoholisko aliņu vēroju kā pildās stadions. Otrā galā visnotaļ iespaidīgu troksni ceļ Real fanu sektors. Pirms spēles Espaqnyol himna. Apkārt visi dzied es arī, lai arī vārdus nezinu, visi tāpat kaut ko maun. Kopības sajūta superīga un sākas arī pati spēle. Espanyol fanu sektors vienoti dziesmā, pievienojas arī pārējais stadions. Skaļa un neaprakstāmi pacilājoša pretējo tribīņu sasaukšanās. Super! Pati spēle sākumdaļā līdzīga. Ļoti labu iespaidu atstāj Robēns. No Espanyol izceļas blonds balsta pussargs. Līdzīgi kā daudzi, spēli vēroju kājās stāvot. Puslaikā uzkāpjot augšā pie lāpas notveru pāris žilbinošus fotokadrus. Pāris sametušies Espanyol fani vēlas lai šos nofotografē. Kas, ta' man protams sabildēju. Iepazīstos un tieku laipni cienāts ar spāņu vīnu, kas jau tā superīgo garastāvokli uzlabo vel par 100 procentiem. Visi balējas uz nebēdu un arī ne pārāk patīkamais rezultāts 0:2 nenosit dzīvesprieku man un maniem jaunajiem draugiem. Pats esmu ļoti apmierināts arī abi gūtie vārti skaisti, vakaram nav kur piesieties. Apmierināts pa naksnīgo Barselonu dodos un hosteli. Jāatzīst ka naktī Barselona šķiet daudz pievilcīgāka, nav tās drūzmas. Loģiski, ka centrā cilvēku joprojām pavairāk, nopērku aliņu naktsmiegam un esmu hostelī. Ieva čuč, arī es gulēt.

1.03

Pamostamies ap 10:00, tieši laikā jo 11tos jāatstāj istabiņa. Sapakojušies un tīri, manu futbola iespaidu pavadījumā dodamies Barselonā. Plānā autoosta ar iespēju atstāt mantas. Kā izrādās šodien tieši Barselonas maratons, tādējādi skatītāju un skrējēju jūra. Man jau ļoti patīk, nosolos arī kādu dienu skriet maratonu. Garastāvokli līdz maksimumam uzlabo džambu ansamblis Barselonas triumfa arkas pakājē. Tikuši autoostā saprotam, ka skapīši neizdevīgi un dārgi tad nu atmetam ar roku idejai atstāt mantas šeit. Sākam vienu pēc otras iečekot Barselonas slavenākās vietas. Sagrada Familia, tiešām iespaidīga, nedaudz gan skatu bojā joprojām ceļošie ceļamkrāni, taču ir ir varen’ smuki. Vairumā tiek sabildētas fotobildes, pusdienas piekatedrāles parciņā. Nu jau neatņemama sastāvdaļa ir muffini kā arī aliņš. Naudas taupības nolūkos gan apmierinām savu ziņkāri vien apskatot iespaidīgās celtnes no ārienes. Tad nu tādā garā staigājoties, dziedot un pļāpājot pienāk arī vakars. Uzzinām, ka autoosta no 1:00 līdz 3:00 slēgta. Turpinām kavēt laiku, jo plāns negulēt šonakt lai rīt 11:00 iet uz hosteli un sutku vienkārši gulēt.. Spēlējam kārtis, saceram pasakas. Ir smieklīgi par Rembo un citiem varoņiem . Dīvaina liekas vietējo autoosta bomžu draudzīgā attieksme. Tur ļoti daudzi tā guļ ārpus autoostas kartona kastēs, lai arī pēc skata piedienīgi ģērbti un apkopti. Vēlāk gan diemžēl sapratām, kur viņi ņem naudu drēbēm un citām nepieciešamajām precēm.. Laiks tiek pavadīts cenšoties neiemigt. Ap pusseptiņiem miegs uz pāris sekundēm nospiež plakstiņus. Un te viss atstrādāts, tā nu paliekam bez pāris somām... PASES!!! Zaudētajās somās bija abu pases, Ievai vel draudzenes fotoaparāts, maks, vel šādi tādi sīkumi. Arī mans jaunais pulkstenis netur spriedzi un plīst. Neko darīt, par laimi esam mierīgi nesākam lamāties savā starpā, taču meklējām izeju no nejaukās situācijas.

2.03

Uzmeklējam apsargus, stāstam savu sāpi. Šis tik plāta rokas, tā bieži notiekot, saprotu, ka pats jau vien vainīgs. Dodamies uz vietējo policijas kantori ziņot par zādzību, par nelaimi, nav angliski saprotošs darbinieks, esam spiesti stundu uzgaidīt. Šai laikā apstaigājam kvartāla vārtrūmes cerot varbūt atrast izmests pases vai kādu citu mūsu mantu. Neko neatraduši atgriežamies iecirknī. Nu varam rakstīt iesniegumu. Uz mūsu ierosinājumu skatīties novērošanas kamerās, skan atbilde yes un tas arī viss, nekas netiek darīts. Saprotam, ka še neko vairs neatrisināsim. Sadabūnam Latvijas konsulāta adresi, telefonu. Ir vel agrs tādējādi uz zvaniem neviens neatbild, tad nu vien ejam. Nonākuši norādītajā adresē, uzzinām, ka te vairs konsulāts nav, ir citā adresē. Dodamies tur, jākāpj kalnā taču laika mums navālam. Labi ka lidojums tik pēc divām dienām. Ceram, ka paspēsim iegūt atgriešanās sertifikātus. Pirmo reizi ejam pilnīgi klusējot, pat dziedāt negribas, visu enerģiju tērējam uz rīcību, lai tiktu mājās. Komiski, taču arī otra adrese nav īstā, jo konsulāts ir vēlreiz pārcēlies. Tad nu saņemam trešo adresi, tā gan nav tālu, ~ 10 minūšu gājiens. Jauko laika apstākļu ietekmē garastāvoklis pats no sevis kļūst priecīgāks. Tad nu beidzot esam īstajā vietā. Kārtot neko gan vel nevaram, jo sekretāre, darbā būšot pēc stundas. Arī vēders sāk pieprasīt brokastis. Uzmeklējuši veikalu, iepērkam bagetes, un ieturamies. Atgriežoties tiekam laipni aicināti konsulātā. Pacienājušies ar ūdeni, varam ķerties pie lietas skaidrošanas nu vēlamās atrisināšanas. Sarunā uzzinām, ka šāds gadījums nav nekāds retums un visu ir iespējams atrisināt. Sazvanīta vēstniecība Madridē. Dusmīgā latviešu valodā uzklausot mūsu sāpi saņemam solījumu, ka pēc neilga laika atzvanīs un sāks kārtot dokumentus. Atstājuši mantas izstaigājam pilsētu nedaudz. Paveicas, jo atrodam augstskolu, kur pieejams bezmaksas internets. Ar telefona baterijas pēdējiem elpas vilcieniem sazvani brāli Latvijā, lai atsūta nedaudz finanses, saņemu naudu, un nu jau var atkal dziedāt . Tas gan bija viss ko telefons spēja izdarīt, jo baterija cauri un lādētājs aizgājis līdz ar zaudētajām somām. Aizkātojot atpakaļ uz konsulātu, esam trāpījuši pusdienas pārtraukumā, tad nu izlemjam uzkāpt tuvējā kalnā apskatīt Barselonu no augšas. Skats iespaidīgs, nedaudz gan traucē tā saucamais smogs taču iespaidīgi liela šī pilsēta. Smukās ainavas ietverti ieturam pusdienas, lai dotos lejā uz konsulātu. Konsulāta telpās tiek izpildītas anketas, atgriešanās sertifikāta iegūšanai. Iemalkojam gardo konsulāta kafiju un atvadāmies, lai rīt pēcpusdienā atgrieztos pēc mājupceļa dokumentiem. Dodamies taisnā ceļā uz jau zināmo hosteli, iepauzējam gan lielveikalā iepērkot kārtējo pārtikas devu, arī šampūns tiek iegādāts. Hostelī kārtīga tīrības/smukuma procedūras, vakarēdiens un miegs.

3.03

Kā jau plānots 10:00 celšanās. Naktī dzirdētais kā aiz loga aplaupa sievieti nez kādēļ īpaši nepārsteidz. Aunu vakar nopirktās zeķes, sapakojam mantas. Rīt šajā laikā jau būsim Frankfurtē, parīt Rīgā. Iepaikojam un dodamies pilsētā. Nedaudz pa veikaliem,
Šo to uzmēram, taču neko īsti piemērotu pirkšanai tā arī neatrodam, ja neskaita manis nopirkto T-kreklu. Tad nu čāpojam konsulāta virzienā, ar domu uzkāpt vakardienas kalnā, līdz 17tiem, kad jābūt konsulātā, vienkārši atpūsties. Tikuši jau puskalnā attopamies, ka veikalā mērot drēbes aizmirsies Ievas pulkstenis, ņemot vērā laika rezervi mierīgā garā dodamies atpakaļ uz centru. Gājiens tomēr nebija vien pulksteņa vērts. Pa ceļam veikalā uzgājām gardu tumšo alu, lētu balto šokolādi un superlētus mafinus (21 gab. Pa 49 centiem!!!). Izstaigājinājuši savas kājas, atguvuši pulksteni, divreiz apmeklējuši bezmaksas internetu vakar uzietajā augstskolā, bijām pie konsulāta, lai saņemtu atgriešanās sertifikātus. Minūti pirms mums kurjers bij’ jau ieradies un varējām pavisam smaidīt, jo dokumenti rokā. Vel nedaudz patramdot laipno sekretāri sarunājam ka viņa sazvana Granadas lidostu un nokārto drošu Ievas telefona nogādi Latvijā. Viss izdodas. Tagad tik uz tekstā jau iepriekš minēto Barselonas autoostu, no kurienes autobuss mūs vestu Džironas lidostas virzienā. Labā noskaņojumā nostaigājam gar Sagrada Familia pāris foto, jo iepriekš še uzņemtie aizgājuši nebūtībā. Naktī glīši izgaismotajai katedrālei fonā esot ieturam pēdējās vakariņas Barselonā. Tiekot līdz autoostai gan nedaudz līksme noplaka, jo pēdējais autobuss šodien aizgājis, jābrauc naktī 3:15. Pēc iepriekšējiem notikumiem autoostā palikt nekādi negribas. Vel ņemot vērā ka tie paši cilvēcīgā izskata bomži uzdod tos pašus laipnos jautājumus, grib atkal iepazīties, utt. Apsēžamies atvilkt elpu un pēc pusminūtes jau melna roka slīd Ievas somā. Labi ka šoreiz esam acīgi, bet nu te nevar modrību zaudēt ne uz mirkli. Ir arī labie tēli, pāris vīri gados staigā un visiem atgādina lai pieskata somas un neguļ. Arī mēs apstiprinām viņu viedokli, pastāstot pāris miegainiem tūristiem, par saviem vakarnakts notikumiem. Paši gan izlemjam staigāties pa pilsētu. Tuvējā kebabnīcā iepaikojam un dodamies naksnīgā pastaigā pa Barselonas tukšajām ielām. Dziesmas skan līksmā tonī. Viss nokārtojies un parīt būsim mājās.

4.03

Kā jau cerēts ar autobusu 3:15 dodamies prom no Barselonas. Ceļš paiet ātri, vienā miega vilcienā. Līdz lidojumam pāris stundas tiek pavadītas spēlējot kārtis, vai vienkārši neko nedarot. Reģistrējoties lidojumam bez problēmām saņemam jaunas iekāpšanas atļaujas. Lidojums. Esam Frankfurtes/Hānas lidostā. Izstaigājam līdz tuvējam ciematam. Drauga ieteiktā kebabnīca izskatās, jau kādu gadu vismaz vairs nefunkcionē. Pēc pāris domām varbūt pastopēt kur tālāk, izlemjam pavadīt dienu lidostā. Tā tomēr mierīgāk un nekur nevaram pazust. Lidostas telpās notiesājam pa gardam kebabam un dodamies atpūsties un jau zināmajiem ērtajiem krēsliem, kur pavadīts laiks turpceļā pirms nedēļas. Šoreiz gan vaļā ir tuvējā ēstuve, tādējādi pārdevējas uzstādījums ir, lai mēs kaut ko pērkam, pretējā gadījumā šī jaukā vieta jāpamet. Mīļā miera labad katrs pa kafijai. Kārtīs, sarunās un mierīgā garā dungojot tiek pavadīts laiks. Pie blakus galdiņa diezgan perversas runas ved divi mūsu vecuma jaunieši. Pēc kāad laika kā nu sanāca, sākām runāties. Abi izrādās Zviedrijā dzīvojuši bosnieši jaunekļi. Kara laikā izbēguši uz Skandināviju. Čaļi arī atvainojās par muļķīgajām sarunām. Aiz garlaicības ne to vien var sadarīt, un kā uzzinājām, šiem jāgaida vel ilgāk. Saturīgās sarunās pienāk arī pusnakts, kad, kā jau zināms jāpamet iesildītā vietiņa un jāpārvācās uz gaiteni, kur pagulēt līdz rītam. Miegs.

5.03

Nakts tāda saraustīta, nedaudz rupjās krievvalodīgās apkopējas, diezgan krita uz nerviem. Taču rīts sagaidīts, dodamies reģistrēties lidojumam. Šoks jāmaksā 10 eiro no cilvēka, par jaunām iekāpšanas kartēm. Nelīdz mūsu skaidrojumi ka no Barselonas atlidojām, nekas netika prasīts. Pat no šīs lidostas jau biju lidojis ar citu pasi kā izrādīts iekāpšanas kartē. Mūsu izklāsts ka naudas vairs nav un telefons pazudis/izlādējies, nemaina vāciešu domas. Jāmaksā un viss. Arī mūsu sastaptie draugi sausā, to jau sapratām vakarā runājoties, taka nākās vērsties pie tautiešiem kas arī dodas uz Rīgu. Otrais cilvēks, Olga izrādījās pietiekami laipna un aizdeva 20 eiro, liels paldies viņai! Paņēmu Olgas telefona numuru un Latvijā protams naudu atdošu. Tālāk viss mierīgi un ap 12tiem esam Rīgā. Vel gan bija uzdevums tikt līdz centram, jo skaidras latviešu naudas nebija, un uz kartes ne tik daudz, lai izņemtu. Paldies Narvessen pārdevējai, kas izpalīdzēja. Esam centrā. Mājās. Kopumā ceļojums ar daudz jaunām pieredzēm, priekiem, dziesmām un kļūdām no kā mācīties.

www.braaleens.blogspot.com

 

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji, lai reģistrētos kliko šeit.